Kamēr iespaidi vēl svaigi, pastāstīšu par savu ierašanos ASV.
Šī valsts ir saprotama un savā ziņā vienkārša, bet tomēr diezgan ziņkārību raisoša plašākām tautas masām, kurām šurp ir gan tālu, gan dārgi. Kopš biju te pēdējo reizi , pagājuši astoņi gadi. Turklāt toreiz es biju darba darīšanās Ziemeļkarolīnas štatā, bet tagad - atkal Viskonsinā, kas manai sirdij ir daudz mīļāka, lai gan te ir daudz aukstāks.
Čikāgas lidostas (O'Hēras) kontroli es izgāju vienkārši un gludi, lai gan ilgi nostāvēju rindā. Mūsdienās augstākajiem sabiedrības slāņiem, tas ir, Amerikas pilsoņiem un ASV bezvīzu režīma atļaujas ESTA īpašniekiem, pienākas atsevišķs koridors, bet tas man nepalīdzēja. Ir pat automāti pirkstu nospiedumu noņemšanai un sejas fotografēšanai, bet arī tas procesu jūtami nepaātrināja.
Noguris virsnieks (tāpat kā pirms astoņiem gadiem, tumši melnā krāsā, bet nu jau vīrietis) pajautāja, kurp esmu saposies (pie māsas), kāpēc uz tik ilgu laiku (daudz gadu nebiju redzējis), un vai es vispār strādāju (likumsakarīgi, ņemot vērā manu klaiņotāja izskatu).
Strādāju gan, es atbildēju, un kā reiz ASV vizītes beigās ielidošu Ņujorkā satikt klientu.
Combining business and leisure, eh? vēl nogurušāk pajautāja virsnieks, proformas pēc piebilda: "Tu taču netaisies te pie mums strādāt, vai ne?", un uzšāva zīmogu pasē.
Koferi man nepārbaudīja, un nebija arī īsti, ko pārbaudīt - lidoju es tikai ar rokas bagāžu, kurā atradās tieši trīs lietas - klēpjdators, desmit kārbiņas tablešu un trīs pamatīgas paciņas tējas.
Mans autobuss nebija drīz, pēc stundas, un tāpēc es nesteidzīgi sāku klīst pa lidostu, meklējot valūtas maiņas punktu. Plānošanas prasmi es šoreiz nepielietoju, tāpēc dolāru man neatradās. Valūtas maiņas punkts bija ciet, bet bankomāts pieprasīja pusotru dolāru pa virsu.
Es trīs reizes atcēlu operāciju, prātojot, vai ir kāda alternatīva. Mēģināju nopirkt biļeti tiešsaistē, bet tur obligāti pieprasīja amerikāņu tālruņa numuru - tipiska ASV tuneļa redze.
Nezinot, kā mūsdienās ir ar karšu pieņemšanu autobusos, es, sakostiem zobiem, atšķīru nožēlojamā izskata aparātam prasīto un izņēmu bakšus tieši biļetei, apmēram 30.
Kur atbrauc autobuss (Van Galder Coach USA, uzminēt nebija viegli, bet man priekšā pateica lidostas darbinieki. Par laimi, angliski man jau sen runāt ir viegli un patīkami, lai gan ne vienmēr ar pirmo reizi saprotu atbildi.
Es aizkliboju līdz pieturai, pa ceļam pētot visu ko. Kā izrādījās, lidostas darbiniekiem nepienākas ņemt dzeramnaudu, par ko liecina atbilstošs uzraksts (atšķirībā no vairuma ēstuvju un viesnīcu).
Dizains Amerikā joprojām ir stūrains un garlaicīgs, uzraksti milzīgi un ar lielajiem burtiem, un tas uzreiz krīt acīs, pat lidostā. Ārā bija vēss, bet ne tā, kā biju gaidījis - apmēram 8 grādi, lai gan bija nakts.
Autobuss piebrauca krietni laicīgi, un es tik naski uz to aizkliboju, cik vien iespējams pēc tik ilgas gaidīšanas un lidojuma (par ko jūs vēl neesat lasījuši, jo stāstījums šoreiz nav lineārs).
Šoferis iznāca uzpīpēt, apstiprināja, ka aizvedīs līdz Medisonai, sāka plēst jokus, un mēs aizrunājāmies. Sākumā pamanījās pajokot, ka es varu darīt, ko gribu, tie taču ir Štati, brīvības valsts. Varu sēsties autobusā, bet varu arī pastāvēt ārā! Principā tas labi atspoguļo to pašu brīvību ASV - darīt var jebko, izņemot to, kas ir aizliegts un noregulēts, bet noteikumu un likumu ir tik daudz, ka tikai juristi tos spēj saprast.
Šoferis pasūdzējās, ka ASV cilvēki pārāk bieži kritizē valsti un savu dzīvi, un ka dzīvojas te patiesībā nemaz ne tik slikti. "God bless America" - izdzirdēju es no viņa, un pat ne vienu reizi vien, kas kopā ar joku par brīvību uzreiz noskaņoja mani vajadzīgajā noskaņojumā.
Bet kā tad ar nabadzību un badacietējiem? - es pajautāju, redzot, ka cilvēks ir pozitīvi noskaņots un netaisās cīnīties uz dzīvību un nāvi.
Ir taču fondi, un zupas virtuves, un viss kaut kas tāds - badā nenomirsi, - rezumēja šoferīts.